Dzimšanas dienas virtene Magnusiņam

Drīz, drīz 1 gadiņš brāļa dēlēnam.
Lai svētkos ir ko izrotāt istabiņu!

Piektais gadalaiks..

Mani sauc Kristīne...jau astoņus mēnešus es dzīvoju ģimenē, pārējo savu laiku esmu atradusies aprūpes centrā, diennakts bērnudārza rēžīmā, noteiktā laikā ceļoties un ejot gulēt, dien dienā, septiņas dienas nedēļā, tā visus mēnešus un gadus..

Es piedzimu ar spina bifida, tam klāt vēl hidrocefālija,greizas pēdas un divas reizes dienā urīna katetrizācija,..Mana bioloģiska mamma padevās, nobijās un no manis atteicās..Ārsti esot teikuši ka es nestaigāšot, smags gadījums..Es biju pati par sevi, esmu cīnītāja, sturgalvīga un drošsirdīga, vārbūt tāpēc par spīti grūtajām, vientuļām mazotnes dienām, skaudrajiem apstākļiem  ko esmu pavadījusi pa slimnīcām un aprūpes centrā es iemācījos rāpot, piecelties, ar staiguļa palīdzību pārvietoties..

Tā es dzīvoju un nemaz nenojautu, ka kaut kur ir ģimene- mamma, tētis, divi brāļi kuri gaida mazāku māsu..Mana ģimene gaidīja meitiņu no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem, nokārtoja neskaitāmus papīrus, ilgas un cerības pilnus mēnešus, lai satiktu mani..

Mammai un tētim sūtīja dažādus bērnus, bet 2018 gadā februāri viņiem tika nosūtīta mana skaistākā bilde un mans veselības stāvoklis, kas tiešām ir raibu raibs un liek šausmas nodrebēt..Mamma ar tēti to neskaitāmas reizes lasīja, meklēja sociālajos tīklos sarežģīto diagnožu skaidrojumus, skatīja manu bildi,līdz nolēma pamēģināt  un apskatīt visus ko piedāvās, to starp ar mani..

Mamma zvanīja Labklājības Ministijai, lai pieteiktu vizīti apciemot mani, bet tas tik viegli viss nebija! Viņi pieteicās, bet bija astotie rindā pēc manis, tūrklāt es vairs neatbildu viņu vēlamā bērna vecumam un teica ka diez vai viņiem sanāks..un viņi atmeta man ar roku, cerību vairs nebija..

Mamma, brālīši  tikai kāda vakara, lūdzoties un pasakoties Dievam, teica, lai man izdodas atrast ģimeni, kas mani mīlēšot un pieņems tādu kāda esot..Šad un tad vēl viņi aplūkoja manu bildi, bet vairs necerēja, gaidīja citu..

Maija beigās mammai zvana, ka ir viņu kārta pienākusi mani satikt! Radās daudz jautājumi, kāpēc citi atteikušies mani ņemt ģimenē, vai ir tik traki, ko darīs ja es būšu ģimenē, kas mammai būs ar darbu, kā tiks galā....?Tika pārlasīta mana info lapa par veselības stāvokli, bērns invalīds, ar kustības traucējumiem, vai tas ir tas ko gaidīja un grib?

Un tomēr viņi izlēma, ka aizbraukt jau var apskatīt dzīvē kādas es esmu, vai tik traki kā rakstīts...Un atkal šķēršļi, es neatbilstu viņu vēlamā bērna vecumam, man jau ir divi gadi un pieci mēneši..tas nozīmēja ātri jākārto jauni papīri, jauna sēde, lai atzītu mammu un tēti par adoptējamiem meitenei līdz trim gadiem..Pateicoties bāriņtiesas ātrai un cilvēciskai rīcībai tas ātri tika nokārtots un mamma un tētis varēja braukt mani apciemot..

Braucot pie manis viņiem vēl bija pāris papīra lietas jānokārto, lai apciemotu, bet viņiem nekas nav neiespējams!

Viņi bija ļoti uztraukušies, man tas nebija nekas īpašs..tādi septiņi jau bija pie manis, ar ko šī reize, lai būtu savādāka?!

Pirmais iespaids par mani nebija nekas iepriecinošs, pelāka, ar «sīpoliņ« frizūru, nodurtu galvu, kaut kādā ne visai skaistā tērpā devos pie viņiem,, es vēl pati nemācēju iet..Mūs atstāja vienus, viņi spēlējās ar mani, skatīja, kaut ko savā starpā runāja, bildēja un tad mani aizveda, lai mamma ar tēti varētu aprunāties ar aprūpes centra darbiniekiem par manu dzīvi un veselību...Mammai un tētim visu pastāstīja, viņiem bija svarīgi kāds ir esošais mans veselības stāvoklis, kādas ir cerības nākotnē un deva laiku apdomāties un pieņemt lēmumu vai tā viņu ilgi gaidītā meita esmu es vai tomēr nē..

Ilgi domāt viņi negribēja, jo saprata, jo ilgāk domās, jo mazāk iespēju būs man nonākt ģimenē. Lēmumu nebija viegli pieņemt, jo es neesmu viegls bērns, ne tāds ko viņi cerēja un gaidīja, vēl ar savu veselības stāvokli un tomēr, tomēr par spīti visam viņi teica JĀ!

Viņi atkal atbrauca mani apciemot, iemācījās taisīt katetrizāciju, jo tas būs nepieciešams vēl ilgi..Viņiem es iepatikos, pat ar savu neganto raksturu, viņiem es iekritu sirdīs..

Vairāk kārt mamma ar tēti atbrauca mani apciemot, iepazinos arī ar saviem brāļiem- devāmies uz zoo dārzu, ēdu viss gardāko saldējumu, bijām uz jūru, tur viņi pirmo reizi redzēja manas «skaistās« pēdas, viņi mani iepazina un pieņēma tādu kāda esmu, bet  vest mājās vēl nevarēja, atkal papīri, papīri, sēde..

Kamēr es gaidīju kad došos mājās, mamma ar tēti izrotāja mūsu ar brāli istabu, sapirka man skaistas, jaunas drēbītes, skuma pēc manis, jo katru dienu apciemot mani nevārēja,bet mani gaidīja...

Beidzot biju mājās! Mamma sākumā raudāja katru dienu, bija emocionāla, bažījās vai viss sanāk, tētis mani lutināja, brāļi mēģināja iepazīt. Sākums nebija viegls,  jo mans  vēders tiešām ātri pārstādājās, taisīju histērijas, dumpojos, es zinu viņai nebija viegli un vēl joprojām abas pārbaudām katras izturības un pacietības robežas. Man bija jāpierod, ka jāgaida ēdiens, ka kartupeļiem ir arī mizas, ka brīvdienās var ilgāk gulēt, ka es varu atpūsties gultā un zvilnēt, aizbraukt kopā zvejot uz dārzu vākt tomātus, jāsadraudzējas ar citiem ģimenes locekļiem, tik daudz jauna..

Pirms tam es nestaigāju, bet drīz esot mājas es sāku spert pirmos soļus un staigulis vairs nebija vajadzīgs, ģimene bija priecīga! Bet augot pēdai un staigāšanas slodzei man pēda vairāk un vairāk iet uz iekšu..Ar vingrinājumiem, daktera Rusova palīdzību ceru, ka kādu dienu varēšu likt pilnu pēdu..

Novembrī es kļuvu par pilntiesīgu Vingru ģimenes locekli, varu teikt , ka  tagad mani sauc Kristīne Odrija Vingre! Nu, man ir trīs gadi, es eju specializētā bērnudārzā, bet ja es labi iešu mamma gribētu, lai eju parastā bērnudārzā, es un mana ģimene, mēs, viens pie otra mēģinam pierast. Man labi sanāk viņus novest līdz «baltām pelītēm«, bet es ticu, ka mums izdosies «saaugt kopā«, jo viņi mani pieņem tādu kāda es esmu, neskatoties ka esmu invalīde ar kustības traucējumiem un citām veselības dīvainībām, ka esmu ienākusi ģimenē citādi ne kā vairums bērni, viņi mani nežēlo par grūto bērnību, bet izsturās tā pat kā pret brāļiem, prasīgi, bet ar mīlestību! Es daru visu to pašu, ko mani vienaudži manā vecumā, tikai mana staigāšana vēl jāuzlabo, lai mammai ar tēti tik daudz man nav jāpietur pie rokas vai klēpī, lai varu skriet pa mežu tāpat kā brāļi!

Mammai ar tēti ir daudz jautājumi, kā būs kad izaugšu liela, kā būs ar staigāšanu, vai radīsies jautājumi par manis ienākšanu ģimenē, tēti uztrauc kā nākotnē satikšu savu  «otro pusīti«, mamma cer, ka uzlabosies un mācēšu sadzīvot ar savām ķermeņa dīvainībām...es ceru un ticu, ka kopā mums izdosies!